ceturtdiena, 2010. gada 20. maijs

Endijs

FOTOZIEDOJUMS:Ieva Andersone

Šis stāstiņš tapis sadarbībā ar žurnālu „Mans Mazais”, kurš mūs jau tik daudz atbalstījis!!

Kopā ar žurnālisti Daci Rudzīti un fotogrāfi Ievu Andersoni devāmies apciemot ģimeni, kurā aug puisītis, kurš slimo ar leikēmiju, bet kuram ir lielas cerības izveseļoties.

Stāstu varat lasīt žurnāla „Mans Mazais” maija numurā, un arī http://www.mansmazais.lv/.

Autore: Dace Rudzīte ( Mans Mazais)

Mūsdienu stāsts par vēl nesen pārtikušu ģimeni, kurai krīze nav gājusi secen. Burkovsku ģimenē aug ar leikēmiju slims bērns.

SIGITAI un ARDIM ir trīs dēli: 19 gadus vecais ARTIS, astoņgadīgais KRISTS un sešgadīgais ENDIJS. Kad kopā ar palidzesim.lv dibinātāju Ilzi Skuju viesojamies pie Burkovskiem Ozolainē, mūsu sarunā nepiedalās Artis, jo viņš ir darbā. Astoņgadīgais skolnieks Krists ir apķērīgs un sabiedrisks, no piecgadniekiem uzreiz ticis 1. klasē. Pats sevi raksturo: «Esmu matemātiķis!» Endijs ir kautrīgs un slēpjas no mums, aizklājot seju ar plaukstām. Viņam ir leikēmija un lielas cerības izveseļoties. Bet jaunākā dēla ārstēšanai šobrīd vecākiem trūkst naudas.

Par ģimenes dzīvi un krīzi
Burkovski ir tipiska mūsdienu ģimene, kurai krīze nav gājusi secen. Pirms krīzes Burkovski dzīvoja labi un materiālas problēmas nepazina – nopirka mašīnu, māju, kuru grasījās remontēt. Bet tad! Tad saslima Endijs. Tad Ardis zaudēja darbu. Un tagad ģimenei jāiztiek no Endijam piešķirtā pabalsta un Sigitas atnestajiem 90 latiem, kurus viņa katru mēnesi nopelna, strādājot Vecsaules pašvaldības sociālajā centrā. Ardis ir bezdarbnieks, viņš veic jebkuru gadījuma darbu, ko piedāvā, bet tie nav regulāri ienākumi. Situācija būtu mazliet komiska, ja tomēr nebūtu dramatiska – ģimenei ir māja, zeme un mašīna, bet reāli nav naudas, lai nopirktu puikām zāles. Tās nepieciešamas ne tikai Endijam, bet arī Kristam, kuram ir astma. Lai gan daļu medikamentu apmaksā valsts, pārējie jāpērk par saviem līdzekļiem. Bet līdzekļu šobrīd praktiski nav. Vecākiem arī sāp sirds, ka ilgu laiku nebija iespējams puikas aizvest uz kādu pulciņu (tagad šādu iespēju sagādājis Bauskas sociālais dienests, un Krists braukās uz zīmēšanas pulciņu), nav iespējams puikām parādīt neko ārpus mājām – aizvest uz teātri, zooloģisko dārzu. Bet Burkovski galvu nenokar un saka: «Būs jāmainās!» Ģimene no Ozolaines dzīvokļa plāno pārcelties uz Sigitas mammas saimniecību. Jau iegādāta cūka, govs un truši. Ardis domā arī par aitu audzēšanu – tās vēlāk varētu pārdot. Tāpat viņš prāto – varbūt doties peļņā uz Īriju vai kur citur? Bet Ardis arī apzinās, ka vislabāk būtu palikt kopā ar ģimeni. Ardis: «Varbūt dižķibele daļai sabiedrības atvērs acis. Vienmēr mans laiks piederējis kādam citam, tagad varbūt būs citādi un pelnīt ģimenei es varēšu, strādājot pie sevis. Kaut kā jau tiksim galā!»

Trīs dēli
Sigita ar Ardi apprecējās 1990. gadā. Piedzima pirmais dēls Artis. Kā saka Sigita – ar viņu viss bija pilnīgā kārtībā, tā nopietni puika saslimis varbūt kādas divas reizes mūžā. Gāja laiks, Sigita un Ardis vēlējās meitiņu. Kad Sigitai palika 30 gadi, pieteicās bērniņš. Vieglās un skaistās dzemdībās piedzima dēliņš Krists. Viss bija lieliski. Kad pēc nepilniem diviem gadiem pieteicās trešais bērniņš, Sigita un Ardis nešaubījās ne mirkli. Būs trešais! Un varbūt – meitiņa! 2004. gada janvārī piedzima trešais puika – Endijs. Uzreiz pēc dzemdībām mazajam sāka trūkt skābekļa un viņu pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. Sākumā reanimācijā viņš cīnījās viens pats, jo Sigita vēl bija slimnīcā. Kad Sigitu izlaida no slimnīcas, viņa devās pie Endija un tā viņi slimnīcā pavadīja mēnesi. Endijs pirmajā dzīves gadā trīs reizes izslimoja plaušu karsoni. Tikko saslima viens dēls, tā arī otrs mazais bija slims. Reizi divos mēnešos nācās braukt uz slimnīcu, bet pamazām abiem jaunākajiem dēliem kļuva it kā labāk. Tā pienāca 2007. gads. Ardis strādāja Rīgā – labi apmaksātā darbā, Sigita – vietējā veikalā, abi daudz palīdzēja Sigitas vecākiem saimniecībā. Materiālu problēmu ģimenei nebija, un šķita, ka dzīve iet tikai uz augšu. Sigita un Ardis nopirka mašīnu un māju. Tad nomira Sigitas tēvs un viņa apņēmās rūpēties par savu vecāku iekopto saimniecību un lopiem, tāpēc aizgāja no darba veikalā.

Diagnoze – asins vēzis
Un tad viss sabruka. 2007. gada oktobrī Endijs saslima. It kā izslimoja laringītu, tam pievienojās stomatīts. Stomatīts ātri aizgāja plašumā, parādījās čūlas un zilumi. Uzreiz tika veiktas asinsanalīzes, un Endijs ar ātrajiem tika nogādāts slimnīcā. Tur dakteri satrauktajai mammai pateica: «Jūsu bērnam ir ļaundabīga onkoloģiska saslimšana!» Endijam atklāja leikēmiju jeb balto asins šūnu vēzi. Latvijā ar to slimo aptuveni 5000 cilvēku. Sigita stāsta: «No tā, ko dakteri man stāstīja, neatceros neko. Tikai to, ka bērns ir ārstējams. Septiņos mēnešos, kurus pavadījām slimnīcā, kamēr Endijam tika veikta ķīmijterapija, pārdomāju visu dzīvi.» No Sigitas tēva saimniecības vadīšanas un lopiem ģimene tobrīd atteicās. Kamēr Sigita ar Endiju bija slimnīcā Rīgā, Ardis un vecākie bērni mājās ļoti pārdzīvoja un tāpēc arī Krists regulāri slimoja. Brīžiem bija tā – Sigita ar Endiju slimnīcā Rīgā, bet Krists ar tēti – slimnīcā Bauskā. Tajā gadā vecākais dēls Artis beidza 9. klasi, bija jāgatavojas eksāmeniem. Tas pusgads bija šausmīgs, tagad atzīst Sigita un Ardis. Vienlaikus Ardis mēģina tajā saskatīt arī ko pozitīvu: «Bet tas bija laiks, kad varēju būt kopā ar ģimeni. Man paveicās ar priekšniecību, kas ļāva būt kopā ar puiku slimnīcā. Ne katram tas būtu iespējams. Man kā tēvam ir svarīgi, ka zinu un redzu, kā viss mums notika.»

Vecāki turas kopā
Liels atbalsts Sigitai un Ardim – gan slimnīcā, gan tagad – ir mammas, kuru bērniņi arī slimo ar leikēmiju. Sigita atceras, ka pirmajā brīdī pēc diagnozes uzzināšanas viņa izdzīvojusi visas emocijas. «Viss sagrūst, pa galvu visu laiku dauza kā ar āmuru – «vēzis». Tajā mirklī dusmojies uz Dievu, uz sevi, meklēju vainīgo. To nevar atrast, jo vainīgā jau nav. Vienkārši ir tā, kā ir. Man paveicās, ka pie mums 12. palātā bija tieši tā mamma ar savu meitiņu. Visjaukākais cilvēks, kādu varu iedomāties. Viņa mani nomierināja, palīdzēja, visu parādīja. Varēju uz viņas pleca izraudāties. Man ļoti palaimējās – īstais cilvēks īstajā laikā īstajā vietā.» Tagad Sigita turas kopā ar vēl vairākām māmiņām no Liepājas, Bauskas, Grobiņas un Rēzeknes. Visas tiekas Rīgā vai brauc uz Rēzekni, aprunājas, atbalsta cita citu. Tiekas arī bēdīgajos brīžos, kad kāds bērniņš aiziet. «Gadās, ka bērnam leikēmiju aptur vienu reizi, otru reizi, tad transplantē muguras kaulu smadzenes, un atkal nekā. Tad gan sabīstamies,» atklāj Sigita.

Septiņos mēnešos, kurus Endijs ar mammu pavadīja slimnīcā, puika pilnībā noslēdzās un ārstiem nepateica ne vārda. Puika tikai sēdēja, sakrustojis kājas gultā, un zīmēja. Vai krāsoja. Viņš bija tāds mazais karotājs – bruņojās ar pistolēm un zobeniem. Arī tagad Endijs veikalā izvēlas pistoles un zobenus.

Jūs to bērnu vienalga mīlēsiet!
Kad bērns tik smagi saslimst, vecākiem gribot negribot daudz jādomā – kāpēc tā notika tieši mums? Ardis: «Vecāki meklē vainu sevī. Es varbūt vēl šodien meklēju vainu, kāpēc tieši ar mums tā notika?» Lai gan arī Sigitai pilnīgi skaidras atbildes nav, viņa pieturas pie tā, ko slimnīcā teicis kāds ārsts: «Jums ir labi apstākļi, jūs esat labi cilvēki un jūs to bērnu vienalga mīlēsiet. Citiem bērniem ar vecākiem tik ļoti nav paveicies, un viņiem jācīnās vieniem pašiem. Tāpēc labāk, lai viņi neslimo.» «Varbūt, ka man tas bija paredzēts...» prāto Sigita un atminas, ka pirms Endija saslimšanas viņa dzīvojusi pilnīgi citādi. «Pirms tam man šķita, ka es visu varu, man viss padodas. Gribu šo – dabūju! Gribu to – dabūju! Un tad – blaukš! – pa dibenu! Droši vien, gāju pa nepareizo ceļu. Neviens jau nav visuvarens. Kā mācību stunda šī ir ļoti svētīga,» tagad viņa spēj atzīt.

Endija īpašā dzīve
Endijs nedrīkst dzert pienu un lietot piena produktus pirms medikamentu lietošanas, nedrīkst saplūkties ar puikām, jo viņam uzreiz rodas zilumi. Viņš nedrīkst uzturēties saulē, viņam ir ierobežotas fiziskās aktivitātes –puika ātri piekūst. Vecāki saka, ka Endijam bieži mainās garastāvoklis, viņš brīžiem ir nervozs, brīžiem – agresīvs, brīžiem – nomākts. Dzerot zāles, puikam mainījusies garšas un smaržas sajūta. Endijam ir ļoti jutīga oža, veikalā viņš ilgu laiku pavada, izsmaržojot visas smaržīgās lietas. Arī ēdienu viņš jūt citādi nekā pieaugušie. To, kas lielajiem šķiet garšīgs, Endijs spļauj ārā, jo ēdiens esot par sāļu, skābu... Vienā dienā viņš kādu produktu tiesā ar gardu muti, otrā pasaka, ka tas negaršo. Tāpēc vecāki mēģina ēdienu iemānīt vai bieži gatavo zupas, kas Endijam gandrīz vienmēr garšo.

Tā kā Endijam janvārī apritēja seši gadi, viņš apmeklē sagatavošanas grupiņu vietējā sākumskolā. Skolas psiholoģe sakot – septiņus mēnešus, ko puika pavadījis slimnīcā, viņš ir it kā bijis ārpusē, nav turpinājis attīstīties intelektuāli. Tāpēc intereses par mācībām viņam vēl nav. Taču puika burtus un ciparus pazīst, gan jau pārējos iedzīšot. Vecāki tomēr vēl nevar izšķirties, vai puiku 1. klasē laist jau šogad vai pagaidīt vēl gadu. Kā Endijs tiek galā sagatavošanas grupiņā, kur vecāku nav līdzās? Viņš nedraudzējas ar kustīgiem bērniem. Viņš zina un jūt, ko var atļauties, tāpēc Endijs iedraudzējies ar kādu meitenīti. Viņš neskraida, arī blēņas, pēc vecāku domām, nedara. «Endijs zina, ka viņš ir īpašs, viņam ir īpaša dzīve. Visi ģimenē koncentrējas uz viņu un viņa vajadzībām, tāpēc arī dēla personība no tā ir ietekmējusies,» atzīst Sigita. Bet Ardis papildina: «Mājās Endijs gan izdomā visādas interesantas lietas. Piemēram, uzvelk manus ziemas cimdus kājās un pārtop par pingvīnu. Vai arī kļūst par zaķi vai pirātu, uzvelkot mammas zābakus ar sprādzēm.»

Zāles jālieto katru dienu
Šobrīd Endija slimība ir apstādināta, ļaundabīgais process asins šūnās ir apstājies. Dakteri teic, ka zēna leikēmija labi padodas ārstēšanai. Atlabšanai nepieciešami trīs gadi. Endijs ir jau finiša taisnē – oktobrī sāksies trešais atveseļošanās gads, pēc tam jau visam jābūt kārtībā. «Nekas slikts nav gaidāms, ja vien Dievam nav kāds savs plāns,» saka Sigita. Pagaidām Endijam ir uzturošā terapija – jālieto medikamenti. Vienas zāles jādzer katru dienu, citas – reizi nedēļā. Tad vēl jādzer zāles, kas palīdz aknām, jo tās no spēcīgo medikamentu lietošanas cieš. Reizi nedēļā ģimene dodas uz Rīgu, kur Endijam veic analīzes. Kad būs pagājuši trīs gadi, vēl piecus gadus puiku novēros, vai slimība tiešām apstājusies. Arī pēc tam jābūt modriem, jo nekad leikēmiju nevarēs no Endija dzīves izslēgt kā nebijušu. Tā vienmēr būs kaut kur blakus. Bet dzīvot un gaidīt, kad kaut kas notiks, arī nevar, uzskata vecāki. Tagad ir jādara viss iespējamais. Un Endijam cītīgi jālieto medikamenti. Katru dienu.

Mēs varam palīdzēt!

Endijam nepieciešami medikamenti katru mēnesi.

Puikas ļoti priecātos par iespēju apmeklēt zooloģisko dārzu, teātri vai akvaparku.

Vēlreiz no sirds paldies „Mana Mazā” komandai !!!

MILZĪGS PALDIES ENDIJA EŅĢEĻIEM:

Marija Rudakova - LVL 15,- (17.05.10.)
Aleksandrs Sļadzs - LVL 15,- (17.05.10.)
Kristīne Beinaroviča - LVL 20,- (19.05.10.) - Veseļoties un uzvarēt!
Anonīms ziedotājs - LVL 50,- (19.05.10.)
Vita Kalniņa-Kalnarāja - LVL 20,- (27.05.10.)
Aigars Rozentāls - LVL 10,- (31.05.10.)
Raphael Vogrig, Lux&Scan Technologies - EUR 1000 - LVL 703.10 ( 28.07.10.) ikmēneša medikamentu iegādei
Anonīms ziedotājs - LVL 20, - ( 30.07.10.)
Sandra Šmaliņa - LVL 15,- (25.10.10.)

28.07.10 Endijs šovasar ir pabijis divās nomentēs - mūsu organizētajā nometnē Bauskā un Latvijas Bērnu fonda - Tērvetē. Mamma priecīga stāsta, ka Endijs ir ļoti pārvērties un "izaudzis" pa šo vasaru. Kļuvis daudz drošāks un pastāvīgāks. Mēs sakām lielu paldies visiem ziedotājiem par iespēju Endijam baudīt vasaru nometnēs, kā arī par iespēju iegādāties medikamentus.
Īpašs paldies Rafaelam un viņa organizācijai, kuri pārsaitīja summu, kura paredzēta ikmēneša medikamentu iegādei.

Arī Endija brālis Krists veselu nedēļu aktīvi atputās nometnē "Spēkaruksis". Paldies "Spēkaruksim" par iespēju Kristam un vēl 12 mūsu bērniem piedalīties - kā viņi paši saka - vasaras fantastiskākajā notikumā!

Vēl Endija ģimene jūnija sākumā apmeklēja multfilmu "Šreks 3 ", uz kuru biļetes mums dāvāja Cinamon.

Paldies visiem no sirds!

2012. gada janvāris.
Joprojām uzturam kontaktu ar ģimeni. Ģimene aktīvi piedalās mūsu organizētajos pasākumos. Paši arī palīdzot un piedaloties kā brīvprātīgie palīgi (Labo Darbu Nedēļas talkā dzīvnieku patversmē Ulubelle). Bērni priecājās par iespēju pirmo reizi redzēt operu, hokeju!
2011.gada nogalē ģimene pavadīja neaizmirstamu dienu Līvu Akvaparkā un saņēma Ziemassvētku dāvaniņas.

0 comments:

Ja Tev ir kādi jautājumi, ierosinājumi, tad raksti tos šeit.!

Ierakstīt komentāru

 
atbalstiitaaji
Atbalstītājs - Aldis Gobzems Latvijas Energoceltnieks Atbalstītājs - BTA Apdrošinātāji Atbalstītājs - Jānis Straupe Atbalstītājs - Office Day Atbalstītājs - SONORA Atbalstītājs - ENERGOKOMPLEKSS Atbalstītājs - SIA LCB