pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

Viņi aug nebrīvē

FOTOZIEDOJUMS: VIKTORS OZOLIŅŠ

Stāsts tapis sadarbībā ar žurnālu „Mans Mazais”
Autors: Dace Rudzīte

Viņi aug nebrīvē


Iļģuciema sieviešu cietumā esmu pirmo reizi, tāpēc satraukumā mazliet dreb kājas. Aiz žoga tomēr ir cita pasaule. Taču, ieejot cietuma Mātes un bērna daļā, kādā brīdī pat aizmirstas, ka esi ieslodzījuma vietā. Izremontētās un gaišās telpas atgādina bērnudārzu vai lielu komunālo dzīvokli ar mazām istabiņām, kur mitinās mammas ar bērniem. Pāris sieviešu telpās gaida, kad mazie pamodīsies no diendusas, bet vairākums ar mazuļiem sēž saulītē pagalmā. Čalo, sarunājas, ķircina cita citu un vienkārši dzīvojas kopā ar saviem bērniem.

Mājas ar apsardzi
Vairāk nekā trīs gadus Mātes un bērna daļas priekšniece ir AGITA MEDIŅA. Viņa ne tikai labi zina visas mammas, viņu stiķus un niķus, bet arī rūpīgi seko, kā aug mazuļi un ir līdzās viņiem, nereti arī brīvdienās. Tieši viņa gādā, lai bērni redzētu citādāku pasauli, ne tikai to, kas ir cietuma iekšpusē – Agita mazos reizi pa reizei aizved uz Leļļu teātri, zooloģisko dārzu vai jūrmalu.


Agita stāsta, ka pašlaik Iļģuciema cietums ir mājas astoņiem bērniem, bet viņu skaits mainās – kāds aizbrauc mājās, citam mammu atbrīvo līdz tiesai, kāds iesēžas kopā ar mammu, vēl cits – tikai piedzimst. Ne jau gluži cietumā, bet Dzemdību namā. Mūsu viesošanās laikā, kas notiek aprīļa sākumā, vecākajam bērnam ir pusotra gada, jaunākajam – 21 diena. Patiesībā daudzām sievietēm, kuras atrodas ieslodzījumā, ir bērni, bet, ja ir, kam atstāt, viņi paliek ārpusē. Kopā ar tēviem, vecmāmiņām, citi – audžuģimenēs. Grūti pateikt, kā ir labāk – palikt mājās vai dzīvot ar mammu cietumā, prāto Agita. Taču sievietes, kuras audzina bērnus, ir ieguvējas – viņas iemācās rūpēties par vēl kādu, ne tikai par sevi vien un pierāda, ka var būt rūpīgas un gādīgas mammas, lai gan sākumā nemaz tik viegli neiet. Kad sievietei piedzimst bērniņš, cietuma personālam sākas lielais darbs. Tā kā daudzas cietumā mītošās sievietes pašas nav pieredzējušas ne vecāku gādību, ne mīlestību, jo daudzas nāk no bērnunamiem, no sociāli degradētas vides, viņas neprot rūpēties par citiem un arī nesaprot, kāpēc tas būtu vajadzīgs. Viņām nav nekāda priekšstata par bērnu. Kāpēc kaut kas jādara viņa labā? Kāpēc viņa dēļ jāceļas nakts vidū augšā? Kāpēc viņš jābaro un jāmazgā? Daudzas jaunās mātes uz mazo tik ļoti dusmojas, ka raudošajam mazulim met ar grāmatu... Tāpēc Mātes un bērna daļā ir medmāsa, kas nepārtraukti jaunās mātes māca un rāda, kā mazo ēdināt, guldināt, vannot un mīlēt. Daudz palīdz arī citas mammas, kuras pamāca jaunās. Kamēr viņas savus bērnus iemīl. Un tad viņas ir gādīgas un mīlošas mātes. Vismaz vairākums. Agita zina, ka daudzas sievietes labi rūpējas par saviem bērniem un pēc tam cietumā vairs nekad neatgriežas.
Vai cietums atstāj zīmogu arī uz bērniem? «Diezin vai. Pirmkārt, bērni nav cietumā un viņi nemaz nezina tādu vārdu kā cietums. Tās ir viņu mājas. Ar mājīgām istabiņām, rotaļu laukumu, spēlēm un rotaļām. Otrkārt, izaugot bērni cietumu neatceras. Jo ilgāk par četru gadu vecumu viņi tur nedrīkst dzīvot. Ja mammai vēl ir jāpaliek cietumā, mazais dodas pie radiniekiem, ja tādi ir, vai viņam sameklē audžuģimeni.»
Agita atceras kādu trīsarpus gadu vecu puisīti, kas cietumā pavadīja pusgadu. Mammu apcietināja uz pusgadu par kādu sen izdarītu noziegumu, ko viņa bija pastrādājusi vēl tad, kad viņai bērnu nebija. Bez dēla sievietei bija arī pusgadu vecs mazulis. Viņi šeit nokļuva visi kopā. Brīvībā puika bija gājis normālā bērnudārzā. Ko puika domāja, neviens īsti nezina, bet cietumu viņš sauca par mājām un vienmēr lepni teica: «Re, kā mūs te apsargā!» Brīvdienās viņš brauca pie omītes. Kāpēc nebrauc arī mamma? Jo viņai jāpaliek ar mazo māsu. Cietumā katru dienu ir pārbaudes, lai pārliecinātos, vai visas ieslodzītās ir uz vietas. Uz puikas jautājumu, kāpēc tā notiek, viņam skaidroja, ka personāls nāk izskaitīt, cik daudz porciju jāgatavo brokastīm. Tik vienkārši. Tāpēc Agita domā, ka nekādas traumatiskas atmiņas par dzīvi cietumā bērniem nepaliek – šeit viņiem ir tāda pati dzīve kā mājās. Daļai pat vēl labāka nekā mājās, jo nav jau noslēpums, ka lielais vairākums sieviešu pirms nokļūšanas cietumā pastiprināti lietojušas alkoholu vai narkotiskas un par savām atvasēm nemaz nav tā rūpējušās, kā to dara cietumā.

Kristīne un Anna

Kristīne labprāt ar mums runājas, tomēr ir vārdos paskopa, kā vairākums cietumā esošo sieviešu. Kristīne stāsta: «Esmu dzimusi Daugavpilī, augusi bērnunamā. Par saviem vecākiem, ne radiniekiem neko nezinu. Augustā būs divi gadi, kopš te sēžu. Par ko? Man jau bija nosacīts sods – četri gadi par veikala zādzību. Mani tiesāja, žēloja, tiesāja, žēloja, beigās jau vairs nežēloja. Tagad tā ir – tiesā stingri. Vēl man jāsēž divarpus gadu. Vai bija jēga zagt? Nē. Bet bija tāds moments dzīvē...»
Sestajā grūtniecības mēnesī Kristīnei piedzima meitiņa. Patiesībā viņu veda uz slimnīcu, jo sākās spontānais aborts. Bet piedzima tāda maza cukurpaciņa – kilogramu viegla meitenīte. Ārsti un neviens neticēja, ka bērniņš izdzīvos, bet izdzīvoja. Tagad Annai jau ir pusotra gada. Sākumā, kamēr Anna vēl bija slimnīcā, Kristīne par viņu pat īsti neinteresējās. Bet tikko mazo atveda, tā Kristīne bija īsta mamma, atceras Agita. Viņa rāmi sēdēja un vienā laidā glaudīja raudošo bērniņu ar vienu pirkstiņu...
Kristīne atzīst: «Visu dienu esot kopā ar bērniem, laiks paskrien ātri. Jāpaspēj viss. Mēs neskatāmies tikai bērnus, bet arī tīrām un kārtojam istabiņas, arī pagalmu, mazgājam drēbes. Ar meitenēm man ir labas attiecības, tagad esam draudzīgas. Sākumā bija traki, kamēr viena pie otras pieradām...» Kad Kristīni atbrīvos, Annai būs četri gadi. Kristīne zina savu ceļu – pēc cietuma viņa kopā ar meitu dosies uz krīzes centru Rīgā, kur viņas abas jau gaidīs. Beidzot kāds gaidīs.

Līva un Loreta

Līva ir 20 gadu jauna meitene no Gulbenes. «Sēžu par zagšanu un narkotikām. Lietoju jau no 16 gadu vecuma. Kāpēc? Draugi tādi pagadījās. Arī Gulbenē ir narkotikas, amfetamīns. Mani gada laikā pieķēra atkārtoti, nozagu arī kredītkarti, jo narkotikām naudu vajag. Trīs mēnešus nelietoju un tad uzzināju, ka gaidu bērnu. Kopumā narkotikas nelietoju apmēram gadu un divus mēnešus. Cietumā ierados jau stāvoklī, mani veda dzemdēt uz Dzemdību namu. Katru dienu apsardze nāca pārbaudīt, vai esmu savā gultā. Šie prasa: «Kur roku dzelži?» Kādi vēl roku dzelži, ja vispār no gultas nevaru izkāpt?
Ome nezināja, ka esmu cietumā un man jau gandrīz trīs mēnešus ir bērniņš. Kad mēs beidzot ar mammu izstāstījām, viņa bija tādā šokā... Bet tagad ir priecīga par mazmazmeitu. Cietumā iešu frizieru skolā, nākamā gada jūlijā, kad labākajā gadījumā tikšu ārā, man jau būs diploms kabatā. Būs vismaz kāda iespēja strādāt. Iziešu ārā un skaidri zinu, ka uz narkotikām vairāk nepavilkšos. Nevar pateikt 100%, bet nu negribu neko tādu vairs,» solās Līva.

Oksana un Armands

«Esmu te gadu un četrus mēnešus, šovasar man paliks 25 gadi. Mani notiesāja uz trim gadiem par zagšanu. Esmu no Sabiles, man bija darbs, bet tad samazināja štatus un mani atlaida. Ar vīra algu vien iztikt nespējām, jo, kad ir bērni, daudz ko vajag. Mani ārā gaida otrs bērniņš – dēls Artūrs. Viņam ir seši gadi, dzīvo kopā ar tēti. Ja Dievs dos, pirms Ziemassvētkiem jau tikšu ārā. Pirms termiņa par labu uzvedību. Mani gaida vīrs, vecāki, brāļi, mazais. Man ir kupla ģimenīte, nav jādomā, kur iešu, kur dzīvošu. Arī Artūru satieku, jo katru otro mēnesi ir satikšanās diena, viņi brauc pie mums ciemos.
Kā ir cietumā? No sākuma, kad vēl gaidīju Armandu, bija grūti, emocionāli smagi. Bet labi cilvēki mani mierināja un palīdzēja. Tagad gads ir pagājis, esmu kopā ar bērnu un ir daudz iespēju – varu tikties ar ģimeni, katru nedēļu sazvanīties. Laiks strauji iet uz priekšu, vairs tik daudz nepārdzīvoju. Te arī ir, ko darīt kopā ar mazajiem. Kā septiņos no rīta celies, tā visu dienu ir, ko ņemties. Miers ir tad, kad viņi paguļ. Bet nekāda medus maize jau te nav. Šis mums ir pārbaudes laiks, kas iedots, lai mūs izmācītu. Es cietumā esmu pirmo un pēdējo reizi – redzu, cik tas ir briesmīgi, un saprotu, ka nav tā vērts,» Oksanas acīs vīd pārliecība, ka cietumā viņa vairs nekad neatgriezīsies.

No Palīdzēsim.lv puses: ar Iļģuciema sieviešu cietuma Mātes un bērna nodaļu sadarbojamies jau ilgāku laiku. Ar jūsu palīdzību, ziedotāji, un ar uzņēmumu Oriflame, Colgate, Avon, Asta Pro, Augļu serviss atbalstu, jau esam snieguši palīdzību gan šiem bērniem, gan māmiņām. Divām no māmiņām, kuras tika atbrīvotas pirms gada, palīdzam joprojām, sekojam līdzi viņu dzīves takām, mēģinām atbalstīt, lai bērniem būtu citāda nākotne, kā mammām.

Bet joprojām ir nepieciešama jūsu palīdzība. Diemžēl šīm lietām nepietiek līdzekļu valstij (piemēram, tualetes papīrs pienākas viens rullītis mēnesī(!))

Tik ļoti nepieciešamās lietas:

- autiņbiksītes

- augļi

- zīdaiņu pārtika ( piena maisījumi, daudzas no māmiņām slimo ar C hepatītu, tādēļ
pašas bērniņus nebaro)
- medikamenti (īpaši pretsāpju līdzekļi)

- higiēnas preces (šampūni, ziepes, tualetes papīrs, higiēnas paketies u.tml.)

Palīdzēsim!

JUMS IR IESPĒJA, PIEZVANOT PA TĀLRUNI
90006888
ZIEDOT 1,-Ls

0 comments:

Ja Tev ir kādi jautājumi, ierosinājumi, tad raksti tos šeit.!

Ierakstīt komentāru

 
atbalstiitaaji
Atbalstītājs - Aldis Gobzems Latvijas Energoceltnieks Atbalstītājs - BTA Apdrošinātāji Atbalstītājs - Jānis Straupe Atbalstītājs - Office Day Atbalstītājs - SONORA Atbalstītājs - ENERGOKOMPLEKSS Atbalstītājs - SIA LCB