sestdiena, 2012. gada 16. jūnijs

Seržānu audžuģimene

FOTOZIEDOJUMS: Rolfs Vendiņš



Šis stāstiņš tapis sadarbībā ar mūsu atbalstītājiem - žurnālu „Mans Mazais”.

Stāstu varat lasīt žurnāla „Mans Mazais” augusta numurā, kā arī http://www.mansmazais.lv/

Autore: Dace Rudzīte (Mans Mazais) 

Dzīvojam šodienā LILITA un JĀNIS SERŽĀNI no Bauskas divus gadus astoņiem (drīz jau deviņiem) bērniem ir mīloši audžuvecāki. Tā ir šo bērnu lielā iespēja – iemīlēt sevi, dabu un dziesmu, iemācīties gādāt un rūpēties vienam par otru, ieraudzīt drošu un krāsainu ikdienu un svētkus, kā arī mīlestības un cieņas pilnas savstarpējās attiecības. Lilita un Jānis saka, ka viņiem ir vislabākie un visjaukākie bērni pasaulē. 

Neatceros, kad vēl savā dzīvē būtu viesojusies mājā, kuras saimnieks mani, pirmo reizi redzot, sagaida, sirsnīgi apskaujot, kur namamāte, projām braucot, iedod līdzi siltas čības un kur bērni dzied man dziesmu par to, kā lāči gulēt iet... dziesmu par mīlestību, kas tikai vienu reizi nāk... Un man acīs sariešas miklums, ne aiz skumjām vai žēluma, bet neviltota aizkustinājuma un prieka. Prieka par bērniem un viņu laimīgo stāstu, līdz kuram viņiem bija jāizbrien prātam neaptverami un gandrīz necaurejami brikšņi. 

Klēpī vietas pietiek visiem! 
Viss sākās ar to, ka likvidēja Bauskas bērnu aprūpes iestādi Annele, kurā Lilita bija direktore, bet Jānis – sociālais aprūpētājs. Lilitai ir pedagoģiskā izglītība, viņa vairāk kā 30 gadus nostrādājusi skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet Jānis ir mūziķis, kordiriģents, kurš beidzis arī P.Stradiņa 2.medicīnas koledžu. Kādu brīdi atpūtušies un apceļojuši puspasaules, savus lielos bērnus izaudzinājuši un aizlaiduši dzīvē, Seržāni nolēma, ka, ja reiz vairs nav darba bērnunamā, var taču kādu bērnu paņemt pie sevis mājās. Kā smejas Lilita, šāds liktenis viņiem bija zvaigznēs ierakstīts, jo vēl 2005. gadā, strādādami bērnu aprūpes iestādē, viņi izgājuši audžuvecāku kursus. 
Pirmie ģimenē nonāca Romāns (tagad 4 gadi) un Katrīna (3 gadi) no Bauskas, kurus Lilita un Jānis zināja vēl no patversmes laikiem. Pēc tam Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbinieki Seržāniem piedāvāja paņemt vēl divus bērniņus no Neretas, un ģimenē ienāca Nauris (8 gadi) ar māsu Diti (6 gadi). Pēc laika Lilita un Jānis atkal saņēma zvanu ar lūgumu palīdzēt trim māsiņām no Kuldīgas – Lienei (11 gadi), Laurai (10 gadi) un Ilzei (6 gadi). Aprīlī ģimenē nonāca pastarīte Kristīne (decembrī būs 2 gadiņi). Kuplajam bērnu pulciņam pēc neilga pievienosies arī Naura un Dites brālītis Aleksis, kuram februārī palika gadiņš (viņš piedzima, mammai esot ieslodzījumā). Seržāni ir pārliecināti, ka arī Aleksim jādzīvo kopā ar viņiem. «Tās ir pēdējās muļķības, ka audžuģimene var aprūpēt ne vairāk kā sešus bērnus. Jānis var paņemt klēpī četrus, es varu paņemt četrus, un vieta atradīsies arī vēl vienam,» nosaka Lilita. 

Dziesma, kas dziedē dvēseles 
Bērnu tiesību aizsardzības likums sargā bērnu tiesības un liedz izplatīt informāciju par viņu pieredzēto. Taču pēc Lilitas un Jāņa stāstītā ir skaidrs, ka visiem bērniem bijuši ļoti skaudri dzīves apstākļi – visi cietuši no emocionālās un fiziskās vardarbības, pamešanas novārtā, neizpalikušas arī vecāku un viņu draugu netiklās darbības. Skumjākais un traģiskākais ir tas, ka visvairāk bērni cietuši no savām bioloģiskajām mātēm, kuru alkohola aizmiglotās smadzenes nav spējušas redzēt tālāk par pudeli un vīriešiem. Kad bērni ieradās Seržānu mājās, viņu organismi bija novājināti, viņi daudz slimoja, visiem bija utis un kašķis, kas nu jau sen veiksmīgi izārstēti. Imunitātes stiprināšanai bērni katru dienu dzer tējas sēni un lielāko dienas daļu pavada svaigā gaisā – lai rūdītos, būtu stipri un veseli. Bērni savā dzīvē daudz raustīti un vadāti šurpu turpu – uz slimnīcu, policiju, uz krīzes centriem un vēl kur, tāpēc viņi joprojām mācās nebaidīties un uzticēties cilvēkiem. Jānis stāsta, ka viens no puikām divus mēnešus nav runājis, tas bijis ļoti smagi, jo nevar bērnam palīdzēt, nezinot, kas notiek viņa sirsniņā. Seržānu ģimenē ir noteikums, ka par visu ir jārunā, un tad vienmēr tiks sniegts gan atbalsts, gan padoms. «Lai pagātni pārstrādātu un iemācītos dzīvot citādi, bērniem nepieciešams laiks. Galvenais panākt, lai bērns uzticas, tad viņam var mācīt dzīvi un sadzīvi. Lai gan viņi paši varbūt nejūt, bet no malas traumas jau vēl ir redzamas,» atzīst Jānis. Savukārt Lilita rāda kalendāru, kur viņu dzīve saplānota pa stundām – bērni apmeklē psihologu, masāžas, logopēdu, dažādus pulciņus, visi iet Svētdienas skolā. Mazākie vēl lāgā nerunā, bet jau dzied un uzstājas uz skatuves, jo Jānis kā mūziķis prot dziedēt viņu dvēseles ar dziesmu. Cik vien bieži iespējams, Seržānu ģimene uzstājas dažādos koncertos audžuģimeņu un baznīcas pasākumos, ir piedalījušies koncertos kopā ar dziedošajām Vītolu un Riču ģimenēm, ar Roberto Meloni. Kad taujāju bērniem, kas viņiem patīk vislabāk, mazie visi kā viens sauc – mūzika! – un bez mudināšanas ir gatavi dziedāt vēl un vēl. 

Gatavo dzīvei 
Būt audžuvecākiem ir gan Lilitas un Jāņa dzīvesveids, gan iespēja dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi vēlas. Kā profesionāli audžuvecāki viņi labi zina, ka bērni pie viņiem būs līdz brīdim, kad tiks pieņemts nākošais bāriņtiesas lēmums, piemēram, par adopciju. Bērnus, īpaši lielākus, adoptē galvenokārt uz ārzemēm. «Mēs psiholoģiski sagatavojam bērnus, ka viņi agri vai vēlu dzīvos ārpus Latvijas, ka viņiem reiz būs īsta ģimene. Jānis mazajiem pamāca arī svešvalodas. Bērni ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši ļoti daudz, tāpēc nav viegli, bet mums palīdz pieredze un tas, ka ar bērniem runājam atklātu valodu. Meitenēm ir skaidri zināms, ka viņas neatgriezīsies savā bioloģiskajā ģimenē. Mēs iemācīsim visu, kas dzīvei nepieciešams, un tad viņas dzīvos citur. Kad bērni pie mums ieradās, man nebija tik daudz žēl viņu, cik nožēlojami šķita vecāki, kas saviem bērniem nav iemācījuši elementāras lietas. Meitenēm bija jāiemācās, ko vispār nozīmē būt meitenei, te nav runas par lasīšanu vai reizrēķinu. Bērni neprata lietot tualetes papīru, nemaz nerunājot par galda kultūru un citām sadzīviskām lietām,» stāsta Lilita un uzsver, ka bērniem jāiemācās arī dažādi ikdienas darbi, par kuriem iepriekš viņiem nav bijis ne jausmas. Viņi mācās mazgāt traukus, uzkopt grīdu, smērēt sviestmaizes. Taujāju, vai bērniem tā nebūs vēl viena trauma – iegūt mīļus audžuvecākus un tad atkal doties projām? Bet arī par to Seržāni ir padomājuši: visi bērni, izņemot pastarīti Kristīni, ir nokristīti, un Lilita ar Jāni ir viņu krustvecāki, līdz ar to viņus visus vieno īpaša saikne, kas saglabāsies uz mūžu. 

Jāiemācās mīlēt sevi 
Bērni mūsu sarunas laikā, tāpat kā ikdienā, lielāko daļu laika pavada laukā pagalmā un dārzā, kur katram ir savs stūrītis. Laiku pa laikam ārā iziet arī Jānis. Kad, neviļus paraugoties laukā pa logu, redzu, kā viņš apskauj un samīļo kādu no lielajām meitenēm, nespēju nepavaicāt – vai būt audžuvecākiem ir darbs vai tomēr mīlestība pret bērniem? Lilita man izstāsta šādu stāstu par mīlestību: «Jā, bērni ir ļoti mīļi, bet galvenais ir viņiem iemācīt mīlēt dzīvi un dzīvot. Piemēram, mēs īrējam pirti un ejam pērties – bērniem tas ļoti patīk, bet viņi nemīl savu ķermeni, baidās tam pieskarties. Vispirms viņiem jāiemāca mīlēt sevi. Pēc tam jāiemāca, lai viņi nekāptu pāri mantām, kas nokritušas uz grīdas, bet tās paceltu. Lai atbrīvotu rokas un pabeigtu vienu darbu, un tikai tad darītu nākamo. Lai nekad nekāpj uz mājas otro stāvu tukšām rokām, bet aiznes, piemēram, sagludināto drēbju kaudzi. Lai viņi iemācās dzīvot ģimenē, un to var panākt tikai ar mīlestību. Kā mana mīlestība izpaužas? Jānis man ir pirmajā vietā, viņš ir mans vīrs, tad ir mani audžubērni. Vēl mēs visi mīlam Dievu – vakaros lūdzamies un pateicamies, ka esam paēduši un drošībā. Mīlestība ir katrā mūsu solī – viens ar mīlestību sakārto karotes uz galda, otrs ar mīlestību noslauka saldēdiena trauciņus, es ar mīlestību ielieku ēdienu. Tā ir mīlestība. Ja kādam kaut ko negribas darīt, viņš aiziet apdomāties un pēc tam to darbiņu padara ar mīlestību. Bet vispār vārdu mīlestība tā nemaz negribas lietot. Kad izeju ārā paskatīties, ko bērni dara, ik uz soļa dzirdu, kā viņi mūs mīl. Man un Jānim bērni visur – uz datora, uz galda, uz bufetītes atstāj zīmītes: «Es tevi mīlu.» Es arī mīlu, bet tas ir citādi – mēs vienkārši abi ar Jāni esam tādi, kādi esam. Es nekautrējos viņu sagaidīt pie vārtiem un apkampt. Un arī bērni skrien viņam pretī un samīļo,» stāsta Lilita. Jānis Seržānu mājās ir mīļais, bet Lilita – stingrā un prasīgā, to apliecina arī četrgadīgais Romāns, sakot, ka «mamma ir mīļa, bet stringa (stingra)». 

Viena ģimene 
Lai gan Seržānu mājā mīt astoņi bērni un varētu padomāt, ka tas nozīmē lielu jezgu un troksni, visi bērni mierīgi dzīvojas pa āru – viens lapenē lasa, cits zīmē, viena no meitenēm karina izmazgāto veļu, otra padod knaģus. Vēl cits steidz man rādīt dārzā saliktās un no daudzajiem ceļojumiem atvestās vardītes, kurās ik rītu audžuvecāki katram bērnam ieliek pa kādam kārumiņam. Tāpat katram bērnam iekārtots savs fotoalbums, un, kad mazie dosies dzīvē, viņiem būs līdzi pašiem savas bildes. 
 Lilita atzīst, ka šādu kārtību un mieru viņi bērniem pakāpeniski un neatlaidīgi iemācījuši. «Jānis visiem glauda galviņas, bet es mācu robežas, un tā bērni apgūst drošību un stabilitāti. Ja nebūtu robežu un noteikumu ievērošanas, nekas labs neiznāktu,» atzīst Lilita, bet Jānis piebilst, ka, protams, kā jau jebkurā ģimenē, neiztiek arī bez strīdiņiem, bet nu jau viņi visi jūtas kā viena ģimene. Bērni no dažādām ģimenēm nestrīdas, bet strīdas, piemēram, māsas par pagātnes dzīvi – viena atceras, ka bija tā, otra – ka bija vēl sliktāk. Tad Lilita saka – stop! – un atgādina, ka pagātne ir pagātne, bet mēs dzīvojam šodienā. 
 Seržāni uzsver, ka viņiem visa pietiek, taču vienas lietas gan trūkst – tas ir busiņš, kurā varētu vienlaikus pārvadāt visus astoņus bērnus. Jau tagad Seržāni cenšas izvadāt bērnus uz dažādiem pasākumiem un koncertiem, iespēju robežās viņiem palīdz Bauskas evaņģēliski luteriskā baznīca, taču, ja ģimenei būtu pašiem savs busiņš, bērni mācītos un redzētu vēl vairāk! 

Bērni vienmēr ļoti labprāt piedalās dažādos pasākumos, kurus laipni piedāvā Palīdzēsim.lv sadarbības partneri – HK Dinamo Rīga, Leļļu teātris un citi. 

Noteikti varam atbalstīt ģimenīti palīdzot gan ar skolas lietām, gan apģērbu un apaviem, īpaši ziemas apaviem un kombinezoniem. 
 Izmēri : 86, 104, 110,111,,130,145,150 . 

Apavi : 
Lienītei un Lauriņai 36- 37, kurpēm, zābaciņiem 38 
Naurītim kurpītēm 35 – 36, zābaciņiem 37 
Ditītei kurpītēm 30, zābaciņiem 32 
Ilzītei kurpītēm 31, zābaciņiem 32-33 
Romītim kurpītēm 29- 30, zābaciņiem 31 
Katiņai kurpītēm 25-26, zābaciņiem 28 
Kristīnītei kurpītēm 22, zābaciņiem 23-24 

Kā arī ģimene priecātos par autiņbiksītēm uz 30 un 20-25 kg, sadzīves ķīmiju un roku lellēm, ar kurām tik labi var darboties un izspēlēt dažādas etīdes:). 

1 komentārs:

  1. Priecajos lasit par Jana un Lilitas uznemibu vairot prieku so bernu dzives, un macit dzivesgudribas un sadzives idealus.
    Jaa, berniem ir jaiemacas uzticeties, nekas nevar pozitivi attistities bez ta. Ir gandarijums kad berns uzticas. Pati stradaju kadu laiku ar berniem kuri bija atnemti vecakiem. Diemzel vinu varmacibas del man bija so darbu jaatstaj.
    Velos zinat vai sie Jana un Lilitas berni ari atnaca ar varmacibas tendencem un ja jaa, tad ka Jus tikat ar to galaa?
    Ilze Coombe dz. Strautins

    AtbildētDzēst

 
atbalstiitaaji
Atbalstītājs - Aldis Gobzems Latvijas Energoceltnieks Atbalstītājs - BTA Apdrošinātāji Atbalstītājs - Jānis Straupe Atbalstītājs - Office Day Atbalstītājs - SONORA Atbalstītājs - ENERGOKOMPLEKSS Atbalstītājs - SIA LCB